Es biju mežā nedēļas nogalē. Gāju no punkta uz punktu. Es negāju viens. Tur bija vēl seši forši tēvi. Mēs tur bijām citā laika joslā, kur mūs nepavadīja kilobaiti. Gājām, lai atslēgtos, restartētos, lai pārstartētos. Katrs gāja ar savu mērķi, bet kopumā, lai normalizētu sirdspukstus, parunātu par bērniem un par dzīvi kā tādu.
Mēs 24 h izdzīvojām ar to, kas mums bija mugursomā, nakšņojot pašu būvētās teltīs no sakritušiem zariem un tentiem. Gatavojām pusdienas, vakariņas un no rīta arī brokastis. Turklāt ēdienreizes bija pārsteidzoši gardas. Roberts bija sagatavojis receptes, kuras nekad neiedomātos gatavot dabā – pusdienās, piemēram, paši gatavojām pesto pastu ar saulē kaltētiem tomātiem un mocarellas sieru.
Visvairāk man patika pārvarēt izaicinājumus – kad es jau biju atslābis, iekārtojies savā komforta zonā vakarā pie ugunskura, Roberts mūs aicināja iet pašu būvētajā pirtī. Un arī pirms iešanas pirtī – akmeņu gādāšana pirtij. Un tad kad tu esi pārvarējis izaicinājumu, tad ir baigais gandarījums.
Mežā mēs sastapām sniegu līdz ceļiem, šķērsojām upi, kurai bija viens tilts, bet tas pats applūdis. Mums visiem bija slapjas kājas, bet vakarā pie ugunskura tās kļuva sausas.
Vakarā pie ugunskura mēs aizrunājāmies par tādām lietām, par kurām veči parasti nerunā – par vīriešu depresiju, par to, ka veči nekad neraud, ka bērna uzvedībai var būt dažādi iemesli, nevis vienkārši nepaklausība. Bija patīkami vērot, kā līdz tam ne īpaši runīgie vīri palēnām atraisās un dalās ar saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem tēva lomā. Mēs stāstījām viens otram, kādi mums lieliski bērni, kā arī dalījāmies audzināšanas pieredzē. Tieši šī atklātā saruna bija kaut kas vairāk par „forši” vai „nav forši”, to sajūtu tāpat te nenodošu, lai kā censtos. Tā katram pašam jāpiedzīvo.
Tiekamies nākamajā tēvu piedzīvojumā!
Ronalds Kļaviņš
Foto: Ilgmars Gargurnis
