Jaunumi

Kārlis Gedrovics: Mani bērni un ragana

“Mums, vecākiem, jābūt mīlošiem, zinošiem, strādājošiem un pāri visam – veiksmīgiem”. Katru reizi redzot vai dzirdot ko šādu, es krakšķot sadalos divās daļās – pirmajā: “jā, tā tam būt!”, un otrajā: “buļļa mēsli, nemēģiniet man iepotēt to, kas nav reāli”.
Ja vēl kāds saka, ka “katram vispirms jātiek galā ar sevi”, es sadalos vēl vairākās sastāvdaļās, vēl jo sāpīgāk. Mācīsit te mani, kā dzīvot, ja? Jūs sakāt, lai es, ne īpaši veiklais radījums, prastu žonglēt piecas bumbas, stāvot kaut kur ļoti augstu uz virves bez drošinājuma, un darot “pistol squats”? Visu vienlaicīgi?
Nesanāks. Simts lietu, kas jāmaina, lai tikvien kā sāktu kustēties tajā virzienā… Nu labi, gan jau, var sākt ar vienu. Bet ar ko? Psihoterapeits? Cītīga sportošana? Meditēšana? Psiholoģijas grāmatas? Meklēt sevi Indijā kafijas biezumos? Lūkoties pēc Dieva kādā no konfesijām? Atrast nebijušus dziļumus manās attiecībās ar sievu?

Neteiksiet taču, ka visu varu sākt vienlaicīgi, ko?

Līdz brīdim, kad man piedzima bērns – trešais bērns. Dažādu iemeslu dēļ biju nedaudz vairāk iedziļinājies tajā, kas tad tas bērns (cilvēks) īsti ir par radījumu.
Līdz brīdim, kad sapratu, ka līdz aptuveni trīs gadu vecumam veidojas bērna personības pamati, veidojas tas, kas vislielākā mērā noteiks to, kā bērns nākotnē reaģēs uz apkārtējo vidi un notikumiem.
Līdz brīdim, kad sapratu, ka bērna augšanu nevar aizturēt, un kavētais, laikus neieguldītais laiks, vēlāk būs jārisina nu jau par daudz lielāku laika un emociju cenu. Vai arī – bērns pats risinās, kā pratīs. Ciniski, laikam jau.
Iespējams, beidzot labāk sadzirdēju to, ko klusējot man teica pirmie divi bērni – mīli mūs, esi kopā ar mums, dzirdi mūs, rādi mums! Vispār, daudz viņi prasa, vai ne?
Tad nu ņēmu un aizgāju uz Biedrības “TĒVI” Bērnu Emocionālās Audzināšanas kursiem, jo pēc trīs gadiem taču būs par vēlu. Un vainas sajūta par to, ka neesmu gana labs tētis (kur nu es, ar saviem kompleksiem un nepilnībām???) sāka dīvaini uzvesties. Tā kļuva vecāka, izkrita tai kāds zobs, tā kļuva bik’ padumja, jo no dominējošas raganas tā pārvērtās jau nedaudz vadāmā un ierobežojamā veidojumā.
Lai cik es pieņemtu vai, gluži otrādi, nepieņemtu kursu saturā esošās atziņas, līdz ar manu prasmi savaldīt savu vainas raganu ir kļuvis ar kārtu vieglāk uz bērniem nedusmoties, pat ja maniem vecākajiem, sešus un astoņus gadus vecajiem, bērniem aug pašiem savi radziņi. Kļuvis vieglāk nedusmoties, jo daudz labāk saprotu iemeslus viņu rīcībai. Piemēram, ja Tavs 3-gadnieks izpilda 40% no Tavām prasībām, tas jau ir neticami labs rezultāts. Ir jāļauj viņiem augt.
Dzirdu apkārtējos sakām: “Tu ej kursos, atņemot laiku tiem, kuru dēļ Tu ej uz tiem kursiem?”.

Tad nu, varu apgalvot – tas atmaksājas simtkārt.

Jo laiku tomēr izdodas pavadīt jēgpilnāk. Joprojām gan nespēju mājās nelietot to pretīgo glāstierīci, pat ja vēlos. Un, redzot, ka citiem iet tikpat grūti kā man, kļūst vieglāk pieņemt, ka varu mainīties, lai arī tas nozīmē cītīgu un neatlaidīgu darbu.
Smieklīgi, jo pēc kursiem esmu sācis nedaudz lasīt. Jā, lasīt par bērnu attīstību. Es, vienmēr aizņemtais nervu kamols, esmu sācis sevi labāk saprast, jo esmu cilvēks, kā mēs visi, kuram dota dzīve sevi saprast. Jāvaicā mūžsenais jautājums: vai

bērni – tie mani skolotāji?

Ar cieņu
Kārlis
P. S. Kāpēc šis raksts? Atbildu: nē, pagaidām neplānoju būt nedz blogeris (emuārists?), nedz vlogeris. Raksta tapšanai ir divi iemesli. Pirmais. Biedrība “Tēvi” pamazām paplašina kursu un grupu apjomu, tāpēc es un vēl četri cīņubiedri no 2018. gada vasaras BEA grupas absolventiem esam izurbušies cauri Dardedzes izveidotajai Tēvu grupu vadītāju programmai (tā, starp citu, reiz kalpoja par ieganstu biedrības “Tēvi” dibināšanai), un gatavojamies tuvā nākotnē vadīt jaunas grupas. Motivācija – pašizaugsme tēva lomā, hobijs un sociālais aicinājums. Rakstu šo emuāra ierakstu, lai iespējamie grupas dalībnieki pamazām varētu iepazīties ar mani kā grupas vadītāju. Otrais. Es domāju, ka manis augstāk rakstītais kādam patiešām var būt noderīgs.
P. P. S. Piebildes pie noderīgām saitēm, kuras esmu izmētājis pie tematiski atbilstošām vietām viscaur rakstā, vērīgākie būs pamanījuši:
1. https://www.nytimes.com/2018/12/25/upshot/the-relentlessness-of-modern-parenting.html – slogs mūsdienu vecākiem ir liels. Nedzīvojam vairs saimēs, kur lielu daļu vecākošanas iemācījās neapzināti, kur paaudzes palīdzēja viena otrai. Turpretī šodien vairumā dzīvojam savos dzīvokļos un mājās, dzīvojam katrs savā burbulī, vienlaicīgi sabiedrības prasībām un iespējām attīstīties pieaugot neredzētā ātrumā. Nav brīnums, ka ir izaicinoši.
2. https://thriveglobal.com/stories/let-s-get-lopsided/ – grāmata par to, ka no piecām galvenajām lietām dzīvē, mums ir jāizvēlas trīs, kurām veltīsim vairāk uzmanības un spēkus. Piecas lietas ir: ģimene, draugi, veselība, darbs, miegs. Skarbi. Karjeristiem jo īpaši.
3. https://youtu.be/x6tMLAjPVyo – Juvelu Noa (Yuval Noah) intervē Toms Biljo (Tom Bilyeu). Lieliska intervija, katras sekundes vērta. Manuprāt, spilgtākie vārdi: “Maybe the most important thing in life is to get to know yourself better. But for all of history this was a process of self-exploration which you did from things like meditation, sports, or art, and complementation. But what does it mean when the process of self-exploration is being outsourced to a big data algorithm? The philosophical implications are mind-boggling.”
4. https://youtu.be/gX4EFwv76Vg – intervija LondonReal ietvaros ar Gaboru Mate (Gabor Maté) par to kā… nesačakarēt bērnus, par to, kāpēc pirmie 3 gadi ir tik svarīgi. Diezgan īsi, toties ļoti pārliecinoši. Gabors Mates ir ungāru izcelsmes Kanādā dzīvojošs psihologs, kura darbs pēdējā laikā visvairāk saistīts ar atkarībām un veidiem, kā no tām atbrīvoties.
5. https://www.developgoodhabits.com/deal-with-guilt/ – vainas apziņa var būt ļoti toksiska. Un pretēji, ja tā piemīt veselīgā apjomā, tā ir nepieciešama katra cilvēkam veselīgai funkcionēšanai sabiedrībā.